VAKARA ZIŅAS. Spilgtākie Latvijas kriminālžurnālisti un viņu publikācijas

Viens no tematiem, kas lasītājus saistījis visos laikos, ir apraksti par noziegumiem un arī tas, kādu sodu tiesa piespriedusi vainīgajiem. Parasti par to sabiedrību informē masu mediju pārstāvji. Savulaik laikraksta «Padomju Jaunatne» lasītāji korespondenta Jura Blaumaņa (13.03.1934.–04.07.2012.) rakstus gaidīja ar milzu nepacietību. Arī Elita Veidemane, kura pagājušā gadsimta 80. gados strādāja tā paša laikraksta redakcijā, rakstīja par aktuālām krimināllietām. Latvijas kriminālistikas vēsturē paliekoša vieta ir Veidemanes rakstam 1988. gada aprīlī saistībā ar izmeklēšanu krimināllietā par uzbrukumiem taksometru šoferiem, kur viņa kopā ar izmeklētāju nolēma riskēt, taču rezultāts tika sasniegts – noziedznieki notverti. Bez abiem minētajiem par krimināllietām Latvijas presē rakstījuši arī citi.

Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 143. pants noteica, ka sabiedrība ir iesaistāma nozieguma atklāšanā, savukārt 107. pantā norādīts, ka viens no lietas ierosināšanas iemesliem var būt presē publicētās ziņas. Praksē bija gadījumi, kad tā arī notika. Savukārt Latvijas Republikas Kriminālprocesa likuma 369. pantā «Kriminālprocesa uzsākšanas iemesli» preses līdzdalība vairs nav minēta.

Rūdolfa Blaumaņa radinieks

Laikraksta «Padomju Jaunatne» korespondents un atbildīgā sekretāra vietnieks Juris Blaumanis lasītāju vidū tik populārs kļuva tāpēc, ka pievērsās kriminālajam žanram, nodarbojās ar dažādu noziedzīgo grupu darbības izpēti un veidoja aprakstus. Viņa publikācijās pārdomāts bija it viss, sākot ar nosaukumiem: «Tie paši vēži…», «Blēži saulgozī», «Pieci tūkstoši plastmasas maisā», «Esi sieviete. Esi vīrietis», «Mainu zirgu pret automobili…», «Kā slaistam tikt uz Eldorado» un daudzi citi. Blaumaņa popularitāte bija tik liela, ka nebija viegli tikt pie tiem «Padomju Jaunatnes» numuriem, kuros publicēts viņa raksts par kārtējo noziegumu. Preses kioskos tos izķēra kā karstus pīrādziņus, tāpēc daļa lasītāju rīkojās «oriģināli» - laikrakstu izzaga no kaimiņu pastkastes. Nereti notika tā: kādā no Latvijas rajoniem izdarīts noziegums, ierodas operatīvie darbinieki no Rīgas, taču Blaumanis vietējā viesnīcā ir jau priekšā.

Žurnālista, kurš savu stāstnieka talantu mantojis no paša Rūdolfa Blaumaņa, bija rakstnieka brāļa Arvīda mazdēls, darbadienas rīts parasti sākās ar lasītāju vēstuļu lasīšanu. Uz laikraksta redakciju pastnieks tās nesa maisiem. Itin bieži gadījies, ka adresāts, lasot kārtējo vēstuli, nevarēja saprast - smieties vai raudāt. Lūk, viena no tām: «Mans kaimiņš 1973. gadā pieslēdza pie manas elektrības vadiem kandžas aparātu un nu tik dzen dienu un nakti, jau māju uzcēlis no manas elektrības. Brauciet pārbaudīt!...» (Avots: Blaumanis J. Kas sekos aiz daudzpunktes? Kāda sociālā portreta skice.// Literatūra un Māksla, Nr. 17, 24.04.1976.)